Vilis Gulbis

Vilis Gustavs Gulbis (dzimis 1890. gada 23. septembrī, miris 1942. gada 19. janvārī) bija agronoms, Latvijas Republikas sabiedriski politiskais darbinieks, zemkopības ministrs, izglītības ministrs un iekšlietu ministrs vairākās valdībās. Pēc Latvijas okupācijas deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīts nāvessods.

Dzimis 1890. gada 23. septembrī Tukuma apriņķa Abavas pagasta Jaunsātu muižā (tagad — Jaunsātu pagasts) kalēja ģimenē.

Beidzis Mironova komercskolu un 1914. gadā Rīgas Politehnisko institūtu, kur studēja lauksaimniecību, iegūstot agronoma grādu. Bijis latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs.

Kara laikā Vidzemes guberņas pārtikas valdes priekšsēdētājs. Viens no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem, kā tās delegāts piedalījās Tautas Padomes dibināšanā 1918. gada 17.novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Republikas 3.—4. Saeimas deputāts, Zemkopības ministrs (1928, 1930-1931, 1931-1933), arī Izglītības ministrs (1933—1934), Iekšlietu ministrs (1934—1939). Pēc aiziešanas no ministra amata iecelts par vispārējās Lauksaimniecības bankas direktoru.

Pēc Latvijas okupācijas Vili Gulbi 1940. gada oktobrī apcietināja un deportēja uz PSRS, bet 1942. gada 19. janvārī nošāva Astrahaņas cietumā.

Darbība izglītības ministra postenī

Ministrs Gulbis un LU rektors Auškāps 1934. gada martā parakstīja fonda “Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums” statūtus. Fonda mērķi bija "1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas universitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs; 2) dibināt un uzturēt Latvijas universitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai; 3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu “Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai” Bukaišu pagastā; 4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu “Romas viesnīcu” līdz ar restorānu un restorāna pagrabu Aspazijas bulvārī Rīgā, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai; 5) dibināt un uzturēt botānisku dārzu ar nosaukumu “Augustes Morberg vasarnīca — botāniskais dārzs” Rīgas Jūrmalas pilsētā; 6) dibināt remonta kapitālu.”

Ministrs Gulbis kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs 1934. gada 8. martā parakstīja kārtējo lēmumu par prēmiju piešķiršanu. L. Adamovičs par grāmatu “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710.—1740. g.” saņēma 250 latus, P. Mantinieks par “Lielo Latvijas karti” — tikpat daudz, A. Goba par darbu “Latgale” 150 latu utt.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I (1937), II, III (1930) un IV (1926) šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Zemkopības ministrijas medaļām ("Par centību" u.c.) un vairākiem ārzemju ordeņiem (t.sk. Somijas Baltās rozes ordenis, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa zvaigzne, Lietuvas Ģedimina ordeņa zvaigzne), kas kā dāvinājums 2018. gadā nonāca Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā.