Māris Atgāzis

Dzimis 1935. gada 15. oktobrī Rīgā skolotāja Kārļa Atgāža ģimenē, bērnībā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Alūksnes pusi, dzīvoja Ilzenes un Bejas pagastos. Mācījās Alsviķu pamatskolā un Alūksnes vidusskolā. Studēja LVU Vēstures fakultātē (1954—1959), šajā laikā piedalījās Lūcijas Vankinas vadītajos izrakumos Sārnates neolīta apmetnē un Ķīšukalna (Šelupinku) ekspedīcijā, kuru vadīja arheologi Elvīra Šnore un Rauls Šnore. Studijas beidza ar diplomdarbu "Latgaļu karavīra apbruņojums 9.—13. gs."

1958. gadā sāka strādāt Latvijas PSR ZA Vēstures institūtā par laborantu fotolaboratorijā, 1966. gadā ievēlēts par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Vadīja arheoloģiskos izrakumus Dreņģeros-Čunkānos un Plāteros-Spietiņos, vēlāk Ķesteru senkapos (1971), Alūksnes viduslaiku pils un zem tās atklātajā Baltijas somu apmetnē (1978—1983), Spieķu senkapos (1979), Asaru senkapos (1983), Cepurītes salas apmetnē (1983).

1988. gada oktobrī kopā ar Andreju Vasku veica izrakumus Litenes traģēdijas vietā, kur ekshumēja 1941. gadā nošautos Latvijas armijas Latvijas Bruņoto spēku virsniekus un karavīrus. Piedalījās Atmodas perioda tautas kustībā, 1996. gadā veica izrakumus Pokaiņu mežā, secinot, ka akmeņu kaudžu veidošanās sākums attiecas uz mūsu ēras 2.—6. gadsimtu. 1998. gadā M. Atgāzim piešķīra vēstures zinātņu doktora grādu par promocijas darbu "Tuvcīņas ieroči senajā Latvijā 10.—13. gadsimtā". 2007. gadā pensionējās.

2015. gada 16. oktobrī, sakarā ar viņa 80 gadu jubileju, Latvijas vēstures institūts rīkoja semināru “Latvijas arheoloģiskā mantojuma un vides starpdisciplinārā izpēte: refleksijas par arheologa M. Atgāža ieguldījumu arheoloģiskā mantojuma izpētē un jaunākajiem pētījumiem".

Autors aptuveni 200 zinātniskām un populārzinātniskām publikācijām. Veicis arheoloģiskās izpētes darbus apmēram 20 arheoloģiskajos pieminekļos Zemgalē (Tērvetes Klosterkalns, Tērvetes sanatorijas dārza un Sapņu, Mežotnes, Bāļu—Šķērstaiņu, Čunkānu—Dreņģeru, Ķūru un Ošu kapulauks, Pokaiņi), Daugavas hidroelektrostaciju celtniecības zonā (Plāteru–Spietiņu komplekss, Sēlpils priekšpils, Jaunlīves apmetne, Vecdole), ziemeļaustrumu Vidzemē (Asaru un Spieķu kapulauks, Alūksnes viduslaiku pils). Piedalījies starptautiskās konferencēs un simpozijos Polijā, Dānijā un Zviedrijā.

• Latgaļu 9.—12. gs. cirvji. Arheoloģija un etnogrāfija. 6. laidiens. Rīga: Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas izdevniecība, 1964. 105.—125. lpp.;
• Dzelzs iedzītņa šķēpu gali ar atkarpēm Latvijā. Arheoloģija un etnogrāfija. 11. laidiens. Rīga: Zinātne, 1974. — 154.—173. lpp.;
• "Latvijas PSR arheoloģija" (līdzautors vairākām apakšnodaļām par vidējo un vēlo dzelzs laikmetu, 1974)
• Вопросы этнической истории земгалов. Из древнейшей истории балтских народов. Рига: Зинатне, 1980, с. 89—101;
• First Finds of Three-armed (Trefoil) Brooches mit Skandinavien. Die Kontakte zwischen Ostbaltikum und Skandinavien im Frühen Mittelalter. Internationale Konferenz 23.—25. Oktober 1990, Riga. Studia Baltica Stockholmiensia, 9. Uppsala: 1992, p. 9.—32
• Dreņģeru—Čunkānu 241. kaps un šķēpu līdzdošanas tradīcija 8.—9. gs. zemgaļu apbedījumos. Arheoloģija un etnogrāfija. 17. laidiens. Rīga: Zinātne, 1994., 29.—40. lpp.
• Par Jaunlīves apmetni un tajā atklāto dzelzs ieguves krāsni. Arheoloģija un etnogrāfija. 16. laidiens. Rīga: Zinātne, 1994., 81.—92. lpp;
• Āvas cirvji Latvijā. Arheoloģija un etnogrāfija. 17. laidiens. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1997., 53.—63. lpp.;
• Tērvetes senvietas, to pētniecības gaitu sākums un daži senvietu hronoloģijas jautājumi. Arheoloģija un etnogrāfija. 20. laidiens. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000., 18.—31. lpp;
• Spietiņu uzkalniņkapi un to vieta Spietiņu un Plāteru senvietu kopā. Arheoloģija un etnogrāfija. 23. laidiens. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006., 16.—40. lpp.
• "Latvijas senākā vēsture: 9. g.t. pr. Kr. – 1200. g." (autors nodaļai par vidējo dzelzs laikmetu, 2001)