Edgars Krieviņš

Edgars Kurts Pēteris Krieviņš (arī Edgar Kreewins, 1884—1971) bija latviešu filologs un diplomāts, Latvijas sūtnis Vācijā (1932—1935), Austrijā (1933—1935), Nīderlandē (1933—1935), Igaunijā (1935—1938), atkārtoti Vācijā un Nīderlandē (1938—1940).

Dzimis 1884. gada 1. jūnijā Vecbrenguļu pagastā. Mācījās Pērnavas klasiskajā ģimnāzijā (1896—1903). Studēja agronomiju un tautsaimniecību Tērbatas universitātē (1903—1906), pēc tam Pēterburgā ieguva militārskolu skolotāja tiesības un strādāja Ņižņijnovgorodas kadetu korpusā Maskavas I kadetu korpusā (1906—1910). Studēja ģermāņu un romāņu filoloģu Maskavas universitātē (1910—1916), pirms kara papildinājās Grenobles, Leipcigas un Berlīnes universitātē. Bija Maskavas universitātes lektors līdz 1919. gadam.

Pēc atgriešanās dzimtenē bija Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas docents (1920). Latvijas Ārlietu ministrija neilgi pēc Bulduru konferences uzdeva Dr. E. Krieviņam vadīt Vakareiropas nodaļu, sākot ar 1920. gada 8. novembri viņš nepārtraukti veica dažādus diplomātiskus amatus, bija sūtniecības pirmais sekretārs Berlīnē (1920—1922), ģenerālkonsulāta sekretārs Londonā (1922), vadīja sūtniecības konsulāro daļu Parīzē (1923). Bija ģenerālkonsuls Berlīnē (1924—1932), no 1932. gada septembra sūtnis Vācijā, no 1933. gada maija arī Austrijā un Holandē. Publicēja rakstus par Latviju vācu presē.

Saskaņā ar 1966. gadā publicētajam atmiņām, "labo un draudzīgo attiecību dēļ ar dažiem Vācijas politiķiem, sūtnim Krieviņam jau otrajā dienā pēc 1939. gada 23. augusta Maskavā nolīgtā vācu un krievu līguma bija eksakta informācija kā par pašu līgumu, tā arī par slepeno protokolu. Sūtnim jau tad bija zināms, ka Igaunija, Latvija un Somija ietilpinātas Padomju Savienības ietekmes sfērā. Šos faktus Krieviņš ir vairākkārt pārbaudījis un par visu sīki ziņojis ārlietu ministram V. Munteram. Nav šaubu, ka par visu to arī prezidents Kārlis Ulmanis bijis labi informēts. 1939. gada septembra sākumā E. Krieviņš ierosinājis organizēt Latvijas valdību trimdā (eksīlvaldību), kas varētu darboties un aizstāvēt Latvijas intereses gadījumā, ja Latviju okupētu kāds no lielajiem kaimiņiem. Šo ierosinājumu bez kāda saprotama iemesla un pamatojuma Vilhelms Munters noraidījis kā pārāk pesimistisku".

1941. gada 23. jūnijā, nākamajā dienā pēc vācu-padomju kara sākuma, Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš ieradās pie Vācijas ārlietu ministrijas bijušā Baltijas nodaļas vadītāja V. fon Grundhera (Werner von Grundherr) un lūdza viņu no jauna atzīt par Latvijas sūtni, kā arī atdot divas agrākās sūtniecības ēkas, jo Rīgā gaidāma Latvijas valdības izveidošana. Pēc tam kad V. Grundhers norādīja, ka nekā tāda nebūt un viņš var tikai privāti uzklausīt E. Krieviņu, bijušais Latvijas sūtnis samierinājies ar situāciju un vairs netraucējis Vācijas oficiālos pārstāvjus.

Miris 1971. gada 9. janvārī Austrālijā.

• Die Wirtschaftslage Lettlands. Berlin: Decker, 1926 (vāciski)
• Aus meiner Moskauer Universitätszeit (1910—1918). München: Im Kösel-Verlag, 1964.
• Viņās dienās: atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1966. — 332 lpp.

• Spekke, A. Edgaru Krieviņu pieminot. 1971.
• Miris diplomāts Edgars Krieviņš, 1971.
• Treijs, R. Viens no pirmajiem Latvijas diplomātijā: par Latvijas sūtni Igaunijā un Vācijā dr. Edgaru Krieviņu. 1999