Dagnija Dreika

Dagnija Dreika (arī Dagnija Dreika-Matule; dzimusi 1951. gada 2. maijā Rīgā) ir latviešu rakstniece, tulkotāja.

Tēvs ir arhitekts. No 1966. līdz 1969. gadam mācījusies Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam izglītību ieguvusi Rīgas 50. vidusskolā. 1980. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļu. 1989. gadā studējusi horvātu valodu Zagrebā. Liepājā strādājusi par pastnieci, grāmatvedi, Rīgā bijusi mašīnrakstītāja, redaktore Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā.

20. gadsimta 70. gados sākusi profesionāli nodarboties ar rakstniecību. Pirmā publikācija ir dzejolis "Neona gaisma", kas 1967. gada 31. oktobrī publicēts laikrakstā "Komunists". Dzeja izdota vairākos krājumos, no kuriem pirmais iznāca 1971. gadā. Rakstījusi arī prozu, sarakstījusi vairākas grāmatas bērniem.

Dreika ir tulkojusi darbus latviski no franču, angļu, krievu, spāņu, poļu, bulgāru un horvātu valodas. Tāpat arī viņas dzeja tulkota daudzās valodās (lietuviešu, krievu, franču, angļu, islandiešu, horvātu, serbu, poļu, slovāku un bulgāru). Armēnijā izdots stāstu krājums "Stāsti un sāgas", Lietuvā — prozas un dzejas grāmata "Vēja smiekli".

2004. gadā Dreika saņēma Literatūras gada balvu par Hermana Melvila darba "Mobijs Diks" tulkojumu. Saņēmusi Morisa Karēma balvu.

1982. gadā kļuvusi par Latvijas Rakstnieku savienības biedri, tāpat ir Latvijas Žurnālistu savienības (1992) un Latvijas Autoru apvienības (2000) biedre.