Aivars Čakste

Dzimis Rīgā, Grīziņkalnā, aktieru ģimenē. Tēvs - Eduards un māte - Leontīne Anete Natālija. Ilggadīga dzīvesbiedre - izcilā latviešu dzejniece Olga Lisovska (1928.gada 4.augusts - 2015.gada 30.septembris). Pašam Čakstem ir 2 bērni no citām attiecībām: meita Agnese un dēls Bens. Bērnību pavadījis Grīziņkalnā, kā arī izglītību ieguvis Grīziņkalna 15. pamatskolā, kur, jau piektajā klasē mācoties, viņam radusies interese par fotomākslu. Ar toreiz pieejamo „Любитель” fotoaparātu viņš sācis iemūžināt dzīves nozīmīgākos mirkļus, un pamazām fotografēšana kļuva par viņa aizraušanos. Fotografēšanas tehniku apguvis pašmācības ceļā, jo, griezdamies pie kāda meistara pēc padoma, kā aparātā ielikt filmiņu, saņēmis atbildi: „Gribi iemācīties filmēt — ieliec pats!” Vienmēr būdams ar bagātu fantāziju, jau skolas laikā centies padarīt dzīvi pēc iespējas interesantāku, tādēļ piedalījies dažādās afērās, piemēram, ievedis skolā kazu un noslēpis skapī. Vēlākos gados Aivars Čakste kļuvis par aizrautīgu auto entuziastu. Spožākais veikums šajā jomā bija iespaidīga antīkā automobiļa restaurācija. Atmiņas par izbraukumiem ar spoži melno milzu kabrioletu vēl tagad glabā dažs labs tā laika bohēmas dalībnieks.

Bērnībā un arī vēlāk Aivara Čakstes dzīvē liela nozīme ir bijusi sportam. Pateicoties tuvējam „Daugavas” stadionam, apgūti visi iespējamie sporta veidi, kas lieti noderējuši dzīvē pie daudzajām kino uzņemšanas reizēm, ja bijis nepieciešams kāds ekstremāls kadrs. Laikā, kad Rīgas Kinostudijai nebija speciālu štata kaskadieru, Aivars Čakste dažkārt izpildījis sarežģitus un bīstamus trikus slavenu aktieru vietā.

Savu karjeru uzsācis 20. gs. 50. gados tipogrāfijā kā krāsas ofseta iespiedmeistars, turpinot attīstīt savas fotogrāfa spējas. Vēlāk strādājis arī avīzē „Rīgas Balss”, taču sakarā ar obligāto karadienestu padomju armijā darba gaitas uz kādu laiku nācies pārtraukt. Dienēt sācis kā zaldāts, kļuvis par komandieri kādā no specnodaļām, un pēc karadienesta atgriezies pie savu darba pienākumu veikšanas. Vēlāk strādājis par aviotehnikas fotogrāfijas pasniedzēju, tad uzsācis savas ilggadējās darba gaitas „Rīgas kinostudijā”, kur sākotnēji strādājis kā gaismas meistars, vēlāk kā fotomākslinieks. Pirmā piedalīšanās kā fotogrāfam filmas veidošanā bija režisora Vara Krūmiņa režisētajā 1959. gada filmā „Atbalss”, kas uzņemta pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas „Aija” motīviem. Tai sekojusi virkne mākslas filmu teju 40 gadu garumā.

Aivars bijis klāt visos filmu uzņemšanas momentos, gan atrazdamies bangojošā jūrā, nelielā laivā, gan apledojušās kalnu takās jājot ar zirgiem ne tikai ar savu uzticamo fotoaparātu, bet arī ar savu izveicību un atraktivitāti. Ne velti arī kādā izstādes katalogā, kas savulaik laiku pa laikam priecējis skatītāju acis, var lasīt: „Aivaram piemīt apbrīnojamas spējas ar fotokameru ierasties vienmēr īstajā laikā un tūlīt atrast vajadzīgo rakursu.”

Par izstādi „Rīgas kino namā” laikrakstā „Cīņa” 1969. gada 17. decembrī rakstīts: „Tagad kādu pussimtu savu darbu Aivars Čakste demonstrē izstādē, kas atvērta „Rīgas kino namā”. Tie visi ir tādi, ka grūti kādam dot priekšroku. Apmeklētāji ilgi kavējas pie apbrīnojami plastiskajiem portretiem, pie dzīvē saskatāmajām situācijām, pie izteiksmīgajām ainavām. Visas fotogrāfijas stāsta par autora mīlestību pret dzīvi, pret katru tās izpausmi.”viešu ausij vienkāršo uzvārdu interpretē ārzemju speciālie fotožurnāli, vai vienkārši Džiks, kā viņu sauc tuvākie draugi, atkal fotografē kino, un kino atkal rāda viņa foto."

Par izstādi „Rīgas kino namā” 1978. gada decembrī kinomākslinieks Uldis Pauzers: „Aivars Čakste jeb Džikots, kā viņa latviešu ausij vienkāršo uzvārdu interpretē ārzemju speciālie fotožurnāli, vai vienkārši Džiks, kā viņu sauc draugi, atkal fotografē kino, un kino atkal rāda viņa foto. Aivara Čakstes darbi nav naiva vērotāja tverti. Tajos gandrīz vienmēr slēpjas kāds šķelmīgs „āķis” redzes punkta izvēlē, materiāla apstrādē, pasniegšanas veidā. Šī gudrā šķelmība autora darbus padara sevišķi pievilcīgus. Vērojot šo fotomākslinieka izstādi, pārņem dziļš prieks, ka pārdzīvotais un pārciestais ir licis uz laika sietiem vētīt padarīto. Sēnalas aizlidojušas, smagie mākslas vērtību graudi palikuši.”

No kādā 1969. gada avīzes raksta, I. Zirne - Jēruma par A. Čaksti un viņa darbiem: „Šis ielūgums domāts galvenokārt tiem, kas šodien un rīt nolēmuši noskatīties Rīgas kinostudijas jauni filmu „Stari stiklā”. Aizejiet uz kinoteātri „Rīga” minūtes piecpadsmit pirms seansa sākuma un apskatiet otrā stāva foajē eksponētos Rīgas kinostudijas fotogrāfa Aivara Čakstes fotoattēlus. Attēlu nav daudz, taču ikviens no tiem runā saviļņojošā, īstā mākslas valodā. Katram attēlam ir ne vien filozofisks saturs, bet arī niansēm bagāta noskaņa. Sevišķi tas sakāms par portretiem. Vēl un vēl gribas aplūkot formāta ziņā apjomīgo darbu „Grieta”, ārkārtīgi dinamisko, tehniski sarežģīto attēlu „Spēle”, portretus „Charly”, „...96”, „Pola Raksa”, „Pusmūžs”. Aivars Čakste ļoti labi pārzina fotografēšanas tehniku un izmanto to pārdomāti, nemeklējot lētus efektus. Ikviena attēla saturam precīzi atrasts tehniskais izpildījums. Skatītājiem izstāde patikusi. Par to liecina daudzie sajūsminātie „paldies!” un citi ieraksti atsauksmju grāmatā latviešu, krievu, lietuviešu, igauņu, vācu valodā. Tiem gribas no sirds pievienoties, tāpat kā domai, kas skan katrā otrajā ierakstā: "Rīkojiet tādas izstādes biežāk! Gribas uzaicināt tos 13 tūkstošus (pēc aptuveniem aprēķiniem) kinoskatītāju, kas šodien un rīt apmeklēs kinoteātri „Rīga”, — iegriezieties fotoizstādē! Nenožēlosit!” Viens no veiksmīgākajiem Aivara Čakstes veikumiem ir ilustrācijas dzeju krājumam "Betas grāmata" (1994). Krājumā blakus Olgas Lisovskas dzejoļiem iekļautas ģimenes mīluļa dalmācietes Betas fotogrāfijas, kas uzņemtas ģimenes lauku mājā Jaunpiebalgā.

Pats mākslinieks ir teicis: „Apgalvo, ka mūsu dienās tikai kino spēj par kaut ko pastāstīt. Salīdzināt kino ar fotogrāfiju būtu naivi, jo kino ir viens no fotogrāfijas paveidiem. Man — vistuvākais.”