Nikolajs Kalniņš

Nikolajs Kalniņš (1894—1942) bija latviešu jurists un politiķis, bijis Satversmes sapulces un vairāku Saeimu deputāts.

Bērnība un skolas gadi

Nikolajs Kalniņš dzimis 1894. gada 2. novembrī Rīgas apriņķa Nurmižu (Vildogas) pagasta “Buļļu” mājās . Viņa tēvs Jānis cēlies no dzimtļaudīm un vēl 19 gadu vecumā bijis analfabēts . Viņš apprecējis Siguldas “Jaunkošu” saimnieka Jēkaba Ozoliņa-Ozola meitu Kristīni. Cimzes seminārā izglītību guvušais tautskolotājs Jēkabs vēlāk kļuvis par būvuzņēmēju . Nikolaja Kalniņa tēvs bijis LZS vecbiedrs un 15 gadus vadījis Nurmižu krājaizdevu sabiedrību . Kalniņu ģimenē bijuši četri bērni . Lai viņus izskolotu, “Buļļu” saimnieks nodibinājis vīnrūpniecību, turējis krogu un pārtikas preču veikalu. Nikolajs mācījies vietējā draudzes skolā un Ķeniņa reālskolā Rīgā. Tēvs uzstājis, lai dēls studētu Rīgas Politehnikumā. Nikolajs vienā vasarā pašmācības ceļā apguvis latīņu valodu, nokārtojis obligāto eksterņa eksāmenu un 1913. gadā iestājies Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē. Jau agrā jaunībā Nikolajs Kalniņš aizrāvies ar marksisma idejām, iesaistījies revolucionārajā kustībā, kļuvis Latvijas Sociāldemokrātijas biedrs, darbojies studentu biedrībā “Darbs” Petrogradā. Studiju gados viņš dažkārt uzstājies par statistu masu skatos Marijas operas un baleta teātri, tā nedaudz piepelnoties. Vasaras brīvlaikus Nikolajs allaž pavadījis “Buļļos”, piepalīdzot lauku darbos. Piedalījies arī pagasta pašdarbnieku iestudētajās teātra izrādēs, dziedājis pagasta korī.

Politiskā darbība parlamentārajā republikā

Pēc cara patvaldības krišanas Nikolajs pārtraucis studijas, nekavējoties atgriezies Latvijā un Kerenska demokrātiskās pagaidu valdības laikā uzsācis rosīgu politisku darbību. 1917. gada aprīlī viņš vadījis Vidzemes bezzemnieku kongresu Valmierā kā meņševiks -internacionālists . Bijis Vidzemes Zemes padomes prezidija loceklis . Strādājis Rīgas strādnieku deputātu padomē un Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomē līdz lielinieku apvērsumam 1917. gada novembrī . 1918. janvārī vācu ķeizariskās armijas okupantu arestēts un ieslodzīts Citadeles cietumā Rīgā. Pēc atbrīvošanas un izglābšanās no nošaušanas devies uz neokupēto teritoriju. 1918. sākumā bijis Cēsu apriņķa padomes loceklis. Izslēgts no Cēsu izpildkomitejas, jo pieslējies maziniekiem . Pēc tam devies uz Krieviju. Pelnījis iztiku, strādājot par darbvedi Zemkopības Tautas komisariāta Zemes meliorācijas nodaļā Maskavā, vēlāk bijis pārtikas valdes aģents Orlas guberņā. 1918. gada 4. jūnijā pabeidzis studijas Petrogradas Universitātē . Neilgu laiku kopā ar Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās no dzimtenes aizklīdušajiem radiem dzīvojis Ukrainā, Luganskā pie turīgā mātes brāļa inženiera Voldemāra Ozoliņa. 1918. gada decembrī atgriezies Latvijā, Rīgā, kur strādājis par miertiesneša Kurševica sekretāru . No 1918. decembra LSDSP biedrs. Padomju varas apstākļos no 1919. gada janvāra strādājis Tieslietu tautas komisariātā Rīgā, vēlāk bijis Statistikas tautas komisariāta Tieslietu morāles nodaļas vadītājs. Pēc Rīgas atbrīvošanas no Stučkas varas 1919. gada maijā izsaukts un nopratināts Latvijas Bruņoto spēku štābā, bet pēc lietas apstākļu noskaidrošanas 29. jūnijā atbrīvots . 1919. gada 24. jūlija apstiprināts par zvērināta advokāta Heinriha Rūša palīgu Rīgā . 1920. gadā Nikolajs Kalniņš ievēlēts Satversmes sapulcē, būdams viens no gados jaunākajiem deputātiem . 1922. gada 7. jūlijā agrārā likuma obstrukcijas laikā uzstājies ar visgarāko runu Latvijas parlamenta vēsturē. Par tematu “Muižniekiem par zemi nemaksāt!” viņš runājis piecarpus stundas . 1922, gada 25. oktobrī Rīgas dzimtsarakstu nodaļa izsludinājusi “Zvērināta advokāta palīgu Nikolaju Kalniņu no Siguldas ar studenti-juristi Zelmu Doroteju Ādam no Rīgas” . Civilās laulību ceremonijas liecinieks novembrī bijis dzejnieks un frakcijas kolēģis Valdis Grēviņš. Nikolajs Kalniņš bijis 1. - 3. Saeimu deputāts (no LSDSP), darbojies juridiskajā komisijā un vadījis Sociālās likumdošanas komisiju, kur izstrādāti likumi par darba laiku, atvaļinājumiem, virsstundu apmaksu, vecuma pensijām, algoto darbinieku apdrošināšanu nelaimes gadījumos, par restitūciju 1905. gadā cietušajiem un līdzīgi jautājumi. Bijis galvenais autors “Jaunā īres likuma” izstrādāšanā . No 1929. gada 13. februāra praktizējies kā zvērināts advokāts Rīgā ar biroju Blaumaņa ielas 17. nama 5. dzīvoklī. Sociāldemokrātu partijā pieslējies labējam spārnam . 1933. gada 5. jūlijā partijas kreisā spārna vadības spiediena rezultātā atteicies no 4. Saeimas deputāta mandāta, lai ieņemtu Feliksa Cielena vietu, kurš devies uz Parīzi pildīt Latvijas Republikas sūtņa pienākumus . Bijis LSDSP un Latvijas Arodbiedrību Centrālā Biroja tieslietu daļas vadītājs. Kopā ar domubiedriem apsvēris iespēju dibināt leiboristiskas ievirzes partiju . No 1924. līdz 1934. gadam bijis Darba ministrijas, vēlāk Tautas labklājības ministrijas juriskonsults. Raiņa kluba valdē pārraudzījis Dailes teātri . Aizrautīgi darbojies 1933. augustā dibinātajā “Tautsaimniecības pētīšanas biedrībā”, kuras mērķis bijis popularizēt Šveices tautsaimnieka Silvio Gesella utopisko dilstošās naudas teoriju. Tai nebijis nekāda sakara ar marksismu . Vadījis juridisko padomu nodaļu laikrakstos “Sociāldemokrāts” un “Dienas Lapa”.

Darbība autoritārajā iekārtā

Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma rezultātā 1934. gada 17. maijā Rīgā apcietināts, ievietots Rīgas Centrālcietumā. Tā paša gada 21. jūnijā, pateicoties brāļa Jāņa Kalniņa, Latviešu Zemnieku savienības vecbiedra un 5. Rīgas pulka aizsarga galvojumam, atbrīvots, parakstot atteikšanos no jebkādas turpmākas politiskas darbības. Dzīvojis policijas uzraudzībā ārpus Rīgas. Ar nelegālo LSSZP nekādus sakarus nav uzņēmis. Nodarbojies ar lauksaimniecību savā īpašumā Kokneses “Kalnavotos”, bijis apkārtējo meliorācijas, piensaimniecības un lauku pārraudzības biedrību valdes loceklis. 1938. gadā pieņemts darbā par juristu Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā .

Traģiskais mūža noslēgums

Pirmās padomju okupācijas sākumposmā, līdz 1941, gada februārim bijis Patērētāju biedrību savienības juriskonsults. 1941. gada janvārī ieskaitīts advokātu kolēģijā un strādājis 5. Rīgas juridiskajā konsultācijā. Iesniegumu uzņemt sevi LKP nekad nav rakstījis . 1941. gada 24. martā padomju vara nacionalizējusi Nikolaja Kalniņa mūža lolojumu, paraugsaimniecību “Kalnavoti”, lai tur ierīkotu Zirgu-mašīnu iznomāšanas punktu . 1941. gada 21. aprīlī izsaukts uz NKVD, kur atteicies darboties par čekas ziņotāju . 14. jūnija naktī, pazīstama dzelzceļnieka brīdināts, paslēpies pie māsas Paulīnes Čačes Jūrmalā, bet kad uzzinājis par ģimenes ieslodzīšanu lopu vagonā, pats pieteicies milicijā, lai dotos kopā izsūtījumā, kas viņam arī apsolīts . 1941. gada 15. jūnijā Torņakalna stacijā brutāli apcietināts. No Matīsa ielas cietuma pārvests uz Vjatkas soda nometnēm . Pratināšanu laikā neesot atzinies nevienā no inkriminētajiem “noziegumiem”. Miris pirmstiesas izmeklēšanas laikā 1942. gada 5. janvārī. It kā plaušu tūskas un sirds vājuma dēļ, bet faktiski no sala un bada. 1977. gada 14. septembrī, pateicoties dēla Aivara Kalniņa neatlaidībai, LPSR prokuratūra bija spiesta reabilitēt Nikolaju Kalniņu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Ir ziņas, ka viņam piespriests nāves sods, ko gan nav paspējuši izpildīt. Okupācijas režīmu iznīcināti ne tikai Nikolaja Kalniņa patrons Heinrihs Rūsis, bet arī viņa paša palīgi Abe Vasermanis un Mārtiņš Sams . Nikolaja Kalniņa pīšļu atrašanās vieta nezināma, bet viņa vārds iegravēts marmorā dzimtas kapos Siguldā.