Jolanta Daiga

Šis raksts ir par Latvijas arheoloģi. Par citiem cilvēkiem ar vārdu Daiga skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jolanta Daiga (dzimusi Damska, 1920—1984) bija latviešu arheoloģe, vēstures zinātņu kandidāte. Pētīja dzelzs laikmeta sēļu un citu Daugavas ielejas iedzīvotāju metāla ieguves tehnoloģijas un materiālo kultūru.

Dzimusi Rīgā 1920. gada 30. maijā dzelzceļa strādnieka un kantorista Vilhelma Damska ģimenē. Mācījās Rīgas 3. ģimnāzijā (1934-1939). No 1939. gada viņas uzvārds bija Daiga.Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, vēlāk Pedagoģijas nodaļā un līdztekus Fiziskās audzināšanas institūtā (1943–1944).1944. gada oktobrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada septembrī atgriezās Latvijā un iestājās LVU Vēstures fakultātē. Studiju laikā 1947. gada vasarā pirmo reizi piedalījās Elvīras Šnores vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Ludzas Nukšu un Daugavas Oglenieku kapulaukā un sāka strādāt par laboranti LVU Vēstures fakultātes Vispārējās vēstures nodaļā, bet 1948. gadā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci LPSR ZA Vēstures un materiālās kultūras institūta Arheoloģijas nodaļā. Piedalījās E. Šnores vadītajos izrakumos Kivtu kapulaukā (1948), Lubānā (1949) un Abrenē (1951).1950. gadā viņa beidza studijas un turpināja piedalīties Elvīras Šnores vadītajos izrakumos Asotes pilskalnā (1949–1954), veica pilskalnā atrasto vairāk nekā 500 stikla kreļļu un aproču klasifikāciju.

1952. gadā viņa piedalījās G. Debeca un N. Čeboksarova rīkotajā antropoloģiskajā ekspedīcijā un apstrādāja Nukšu kapulauka antropoloģisko materiālu. 1954. gadā J. Daigu uzņēma PSRS ZA Materiālās kultūras vēstures institūta aspirantūrā un viņa piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Smoļenskā un Novgorodā, kā arī E. Brīvkalnes, E. Šnores un Ā. Stubava vadītajās ekspedīcijās Tērvetē, Ludzas Šelupinkos, Kivtu kapulaukā, veica pirmos patstāvīgos izrakumus Grobiņas apmetnē (1955) un Priedienā (1957) un aizstāvēja vēstures zinātņu kandidātes grādu ar disertācijas darbu "Latgaļu amatniecība 9.–12. gadsimtā". 1950. gadu beigās veica izrakumus Saldus viduslaiku pils kapsētā, Kapenieku uzkalniņu kapulaukā (1958), Dobeles senpilsētā un priekšpilī (1958-1959).

1961.-1963. gadā Jolanta Daiga vadīja Sēļu I (Lejasdopelēs, Pungās) un Sēļu II (Sēlpils Spietiņos un Plāteros) ekspedīcijas būvējamās Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuves zonā, kur Spietiņu apmetē atklāja vairākas senās dzelzs ieguves krāsnis. Ekspedīcijā konstatēto finansiālo pārkāpumu dēļ J. Daigu atlaida no darba institūtā un viņa strādāja par bērnudārza audzinātāju (1963-1966), piedaloties Ēvalda Mugurēviča vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Matkules pilskalnā un Jāņa Graudoņa vadītajos Buļļumuižas uzkalniņu kapu izrakumos pie Limbažiem.

1966. gadā viņa atsāka strādāt Zinātņu akadēmijas Vēsture institūtā, piedalījās Augšzemes un Latgales arheoloģiskajās ekspedīcijās, 1970. gadā J. Daigu iecēla par Vēstures institūta arheoloģiskā materiāla fondu glabātāju. No 1971. gada veica arheoloģiskos pētījumus Rīgas hidroelektrostacijas celtniecības zonā Raušu ciemā, Kābeļu apmetnē, Ankeršmitu kapsētā, Lipšu ciemā un kapulaukā.1970. gadu otrajā pusē viņa veica savus pēdējos izrakumus Ludzas viduslaiku pilī (1976), Kamārdes pilskalnā (1978) un Dobeles viduslaiku kapsētā (1979–1982).

Mirusi 1984. gada 14. decembrī, apglabāta Rīgā, Miķeļa kapos.

Jolanta Daiga piedalījās apakšnodaļu sagatavošanā par krāsainā un melnā metāla apstrādi grāmatai "Latvijas PSR arheoloģija" (1974). Ņēma dalību Baltijas arheoloģijas jautājumiem veltītajos plēnumos Tartu (1951) un Viļņā (1955), konferencēs Maskavā (1961, 1962, 1971), Ļeņingradā (1972), Tallinā (1980) un Viļņā (1981).

• Й. Дайга. K ʙоnpоcy о литейных формах и литейном деле нa тepритоpии Лaтʙии. Cовеmcкaя aрхеология 3, 1960. — c. 78-92. (krieviski)
• J. Daiga. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā. Rīga: Zinātne, 1972. — 60.-64. lpp.
• J. Daiga. Izrakumi Salaspils Lipšu kompleksā un Doles Raušu ciemā. 1975. — 24.–31. lpp.