Jānis Skujiņš

Jānis Skujiņš (1897-1942) bija latviešu strēlnieku komandieris, Latgales partizānu pulka komandieris, pulkvedis-leitnants (1919), pulkvedis (1939). Latgales atbrīvošanas operācijas laikā viņa vadītais pulks 1920. gada janvārī ieņēma Kārsavas, Pitalovas (Abrenes) un Višgorodokas (Augšpils) miestus, par ko J. Skujiņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa 2. un 3. šķiru. 1941. gadā apcietināts un deportēts uz PSRS, kur nošauts.

Dzimis 1897. gada 31. janvārī Maskavā, kur viņa tēvs Jānis Skujiņš bija pārcēlies no Rencēnu pagasta. Mācījās 2. Maskavas ģimnāzijā, pēc tam Maskavas komercinstitūtā.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gada 1. oktobrī iestājās Alekseja karaskolā. Pēc karaskolas beigšanas 1916. gada janvārī praporščiku Skujiņu nosūtīja uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, no 14. marta viņš bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona rotas komandieris, piedalījās visās bataljona (vēlāk pulka) kaujās pret vāciešiem, pēc Ziemassvētku kaujām paaugstināts par podporučiku, vēlāk par poručiku. 1917. gada oktobrī sasniedza štabskapitāna pakāpi un tika iecelts par bataljona komandieri.

Pēc Oktobra revolūcijas kapteinis Skujiņš 1917. gada decembrī atstāja savu pulku un kopā ar ģenerāli Gopperu, pulkvedi Briedi u. c. latviešu virsniekiem darbojās B. Savinkova monarhistiskajā organizācijā "Dzimtenes un brīvības aizstāvēšanas savienība", piedalījās Jaroslavļas sacelšanās cīņās, apcietināts. Pēc atbrīvošanas viņš 1918. gada 16. augustā pārgāja pāri frontei pie Zilupes un atgriezās Latvijā.

1918. gada 23. novembrī iestājās Latvijas valdības bruņotajos spēkos, bija Rīgas 1. apsardzības rotas vada komandieris, 1919. gada janvārī-februārī Cēsu bataljona vada un rotas komandieris. Piedalījās cīņās pret lieliniekiem Zemgalē un Kurzemē, pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1919. gada augusta 2. Ventspils kājnieku pulka bataljona komandieris Austrumu frontē. 1919. gada 25. septembrī iecelts par Latgales partizānu pulka komandieri, vadīja Ziemeļlatgales atbrīvošanas cīņas.

Pēc neatkarības cīņu beigām pulkvedi Skujiņu 1921. gada martā iecēla par 1. jātnieku pulka komandieri, tā paša gada 10. jūlijā par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. No 1922. gada marta viņš ieņēma dažādus amatus 1. Liepājas kājnieku pulkā, uzrakstīja grāmatu par Liepājas pulka vēsturi. 1923. gadā beidza vecāko virsnieku kursus. No 1930. gada maija 5. Cēsu kājnieku pulka bataljona komandieris, 1934. gadā viņu iecēla par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri. 1939. gadā paaugstināja par pulkvedi.

Pēc Latvijas okupācijas bija Latvijas PSR Tautas armijas 10. Aizputes kājnieku pulka komandieris, vēlāk 24. teritoriālā korpusa virsnieks, 1940. gada oktobrī atvaļināts.

1941. gada 19. aprīlī pulkvedi Skujiņu apcietināja un deportēja uz PSRS, kur ieslodzīja Astrahaņas cietumā.

Pēc pratināšanām 1941. gada 15. decembrī padomju kara tribunāls Skujiņam piesprieda nāvessodu, ko izpildīja 1942. gada 8. jūlijā Astrahaņas cietumā.

• Annas ordeņa IV šķira par kaujām pie Smārdes 1916. gada augustā
• Jura ordeņa IV šķira par nopelniem Ziemassvētku kaujās
• Lāčplēša kara ordeni, II un III šķira (1927)
• Triju Zvaigžņu ordenis, III un IV šķira
• Viestura ordenis, II šķira
• Igaunijas Ērgļa ordenis, III šķira