Andrejs Šulcs

Andrejs Šulcs (1910. gada 14. maijs — 2006. gada 25. novembris) bija latviešu gleznotājs un muzeju darbinieks.

Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils apriņķa Popes pagasta Miķeļtorņa "Olmaņos" (tagad Tārgales pagasts) latvieša Friča Šulca (*1886) no Zlēkām un lībietes Annas (dzimušas Jūrman) (*1886) ģimenē. Mācījās Miķeļtorņa skolā, pēc tam Ventspils ģimnāzijā. No 1930. gada līdz 1938. gadam studēja glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā. Akadēmiju beidza ar diplomdarbu - gleznu "Rīga" (tagad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja īpašumā).

Studiju gados aktīvi darbojies Latvijas Mākslas akadēmijas vienotnē "Zaļā zeme".

Pēc studijām sāka strādāt Reņģes valsts palīgskolā Rubas pagastā, bet 1939. gadā viņu iesauca Latvijas armijas karadienestā Zemgales artilērijas pulkā Jātnieku bataljonā Daugavpilī. Dienesta ietvaros viņam bija uzdevums uzgleznot Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža pusfigūru portretus. Viņš ir pēdējais no māksliniekiem, kas Latvijas brīvvalsts laikā viņus gleznojis. Pēc Latvijas okupācijas mākslinieks automātiski kļuva par Sarkanās armijas kareivi. Kara laikā A. Šulcs strādāja Rubas pagastā - Rozes tautskolā, no turienes tika iesaukts vācu armijā. Tur viņu ievainoja, un kara beigas mākslinieks sagaidīja vācu hospitālī Zlēkās.

Andrejs Šulcs bija Līvu savienības Latvijā biedrs un līvu emblēmas autors.

Pēc kara sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā, kur vadīja rokdarbu darbnīcu un bija 12. klases audzinātājs. Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs 1947. gadā uzdeva A. Šulcam organizēt Ventspils muzeju. Viņš kļuva par Ventspils muzeja direktoru, bet 1954. gadā sāka veidot Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzeju, kura lepnums līdz pa šai dienai ir ventspilnieku un viesu iemīļotais Mazbānītis. Nākamais muzejs, ko izveidoja A. Šulcs, bija Zvejniecības brīvdabas muzejs - parks Lielupē. Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1953. gada jūlijā viņš piedalījās Talsu Vilkmuižas ezera hidroarheoloģiskajā izpētē, bet 1959. gada jūlijā - Ludzas ezera izpētē. 1958. gadā viņš Maskavā papildināja zināšanas kursos, kas bija organizēti novadpētniecības muzeju direktoriem. 1963. gadā A. Šulcu uzņēma par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ārštata zinātnisko korespondentu Latvijas etnogrāfijas specialitātē. 1964. gadā viņš piedalījās VII starptautiskajā antropoloģijas un etnogrāfijas zinātņu kongresā Maskavā. Rakstu krājumā "Arheoloģija un etnogrāfija" (1961. g., III sēj.) ievietoti divi A. Šulca raksti - "Lībiešu dzīvojamā māja Ziemeļkurzemē. (19. gs. - 20. gs. sākums)" un "Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē 19. gs. otrajā pusē".

"Apbrīnojama ir viņa spēja meklēt jaunu un doties nezināmā", tā par A.Šulcu savā grāmatā "Kurzemīte" rakstīja Imants Ziedonis.

Gleznošanu A.Šulcs nepameta arī muzeju dibināšanas un vadīšanas periodā, bet plašākas personālizstādes atsāka rīkot 80.-tajos gados. Savā mūžā viņš ir uzgleznojis ap 3000 darbu, kas ir izrādīti izstādēs Vācijā (Štrāzundē), Francijā (Lionā), Kanādā (Otavā) un vairākkārt kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā.

1997. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bija Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts par mūža ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā.

2005. gadā kinooperators Rodrigo Rikards par A.Šulcu uzņēma dokumentālo filmu "Līvs ar otu - Andrejs Šulcs".

1936. gadā Andrejs Šulcs apprecējās ar Mazirbes Grabu saimniekmeitu Elizabeti Lūciju Reinvaldi, ģimenē piedzima dēls Aivars (miris 1995. gadā) un meita Aina.

• Andrejam Šulcam -100
• Izstade "Andrejam Šulcam - 100" no Ventspils bibliotekas virtuālo izstāžu galerijas