Viļums Skubiņš

Dzimis 1876. gada 13. janvārī Sarkaņu pagasta "Buliņos". Studēja Rīgas politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā. Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā dibināja Rīgas latviešu lauksaimniecības centrālbiedrību, bija Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas Priekuļos dibināšanas iniciators, tās organizētājs un pirmais vadītājs (1911–1918). Zināšanas lauksaimniecības mašīnu būvē viņš papildināja Pēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā V. Skubiņš kopā ar Vili Olavu organizēja Latviešu palīdzības komiteju karā iesauktajiem, vēlāk bija Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdes priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas viņu ievēlēja par 1917. gada 23. aprīlī izveidotās Vidzemes Pagaidu zemes padomes valdes priekšsēdētāju. Kā Vidzemes Zemes padomes pārstāvis viņš 1917. gada 2. decembrī parakstīja Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes deklarāciju par Latvijas autonomiju. Pēc tam, kad Vidzemi 1918. gadā okupēja vācieši, bija Vidzemes latviešu palīdzības komitejas priekšnieks Valmierā, komitejas sekretārs bija Kārlis Ulmanis.

Pēc Pirmā pasaules kara politikā vairs neiesaistījās, nodarbojās ar organizatorisko darbu lauksaimniecības jomā, 1920. gadā bija Latvijas Lauksaimniecības darbinieku biedrības (no 1923. gada Latvijas Agronomu biedrības) loceklis. Zemkopības ministrijas lauksaimniecības departamenta direktors 1921. gadā, parakstīja rīkojumu par Latgales lauksaimniecības vidusskolas dibināšanu Malnavas muižā. Zemgales izstādes direktors rīkotājs 1937. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara V. Skubiņš uzturējās Priekuļos, kur izveidoja pirmo lauksaimniecības tehnikas muzeju (1949-1950). Miris 1971. gada 16. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos.

Priekuļos Viļuma Skubiņa vārdā nosaukta iela.