Sergei Saharov

Sergejs Saharovs (1880—1954) bija Latvijas baltkrievu sabiedriskais darbinieks, publicists, etnogrāfs, folklorists un pedagogs.

Dzimis Polockā. Sākumā mācījies Polockas garīgajā skolā, pēc tam Vitebskas garīgajā seminārā. Tieši garīgajā seminārā pasniedzējs Dmitrijs Ivanovičs Dovgjallo (pazīstams baltkrievu etnogrāfs, arheogrāfs, novadpētnieks) nodeva savas zināšanas un pamudināja savu skolnieku iedziļināties savas tautas kultūrā, etnogrāfijā un folklorā.

Pēc garīgā semināra beigšanas, īsu laika posmu strādāja Pasienes skolā un Ludzas sieviešu draudzes skolā. Te arī viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Olgu Fjodorovnu Nikonoviču, 1905. gada 27. jūnijā pēc 3 gadu draudzības viņi apprecējās.

1907. gadā iestājās juridiskajā fakultātē Jurjevas (Tartu) universitātē, pabeidza 1911. gadā. Vienlaicīgi noklausījās vēstures — filoloģijas fakultātes kursus. Pateicoties arī tam saņēma atļauju pasniegt vēsturi un krievu valodu vidusskolā. Juridisko fakultāti beidza ar 1. pakāpes diplomu. Pēc universitātes beigšanas strādāja dažādās vietās Vitebskā. Vecākā meita Gaļina piedzima Vitebskā.

1913. gadā Sergeju Saharovu uzaicināja uz Jurjevu, lai ieņemtu tautskolu inspektora amatu. Rajonā bija 70 skolas, tās gada laikā bija jāapciemo. 1915. gada decembrī Jurjevā piedzima viņa otrā meita — Irina.

Sakarā ar briestošo, sarežģīto politisko situāciju, 1917. gada jūnijā panāca savu pārcelšanu uz Mogiļevas guberņu — Borisovu. Darbojās Viļānu mācību apgabalā. Taču te viņam darbs nepatika, tādēļ panāca, lai pārceļ uz Ludzu. Tai pat laikā tika nolemts ģimnāzijas ēkas telpās atvērt pirmo bērnu dārziņu, par tā vadītāju iecēla Sergeja Saharova sievu Olgu.

Līdz pat 1922. gada janvārim Sergejs bija ģimnāzijas direktors, paralēli šim darba viņš pārvaldīja Latvijas Republikas izglītības ministrijas Baltkrievu izglītības pārvaldi. Šai pat laikā Latvijā strauji tika atvērtas baltkrievu skolas un ģimnāzijas. S. Saharovs ļoti daudz laika pavadīja Rīgā, līdz ar to 1922. gadā visa viņa ģimene pārcēlās uz galvaspilsētu. Dzīvoja īrētā dzīvoklī Dzirnavu ielā 17.

1924. gada februārī tika nozīmēts par baltkrievu ģimnāzijas direktoru Dvinskā (Daugavpilī). Atstāja arī amatu izglītības pārvaldē Rīgā. Tai pat laikā nomira S. Saharova māte Anna Nikandrovna. 1925. gadā ģimene pārceļas uz Dvinsku, kur nodzīvo līdz 1932. gadam.

1930. gados izveidoja nelielu krājumu «Город Лудза в прошлом и настоящем» (izdota Rīgā, 1935. gadā). Aktīvi piedalījās žurnāla «Вера и жизнъ» veidošanā.

Pēc baltkrievu ģimnāzijas slēgšanas 1932. gadā Sergejs Saharovs devās pensijā. Taču savu aktīvo darbību turpināja, no 1935. līdz 1938. gadam vāca materiālus par Latvijas pareizticīgo baznīcu vēsturi.

1937. gadā tiek izdota grāmata «Рижские православные архипастыри за сто лет (1836—1936)».

1939. gadā par personīgajiem līdzekļiem tiek izdota grāmata «Православные церкви Латгалии».

1940. gadā izdota grāmata «Народное творчество латгалъских и илукстенских белорусов», 1. izdevumā — baltkrievu tautas poēzija, 2. — 4. izdevumā - iekļautas pasakas, leģendas, sakāmvārdi, dzejoļu stāsti, čestuškas un bērnu folklora.

1940 gadu otrajā pusē (īslaicīgi vai arī kādu laiku) dzīvoja Rīgā Katoļu ielā 33, 11. dzīvoklī. Vēloties atgriezties pie pedagoga darba, iesniedza dokumentus Izglītības Ministrijā, lai iegūtu kādu darbu kā krievu un baltkrievu valodas skolotājs sākumskolas vai vidusskolas klasēs. 1940. gada 1. oktobrī līdz 1941. gada decembrim saņēma atļauju strādāt Rīgas baltkrievu vakara vidusskolā. Bet vēlāk saņēma rīkojumu doties uz Latgali, Indras pagastu, tur mazāk par gadu vadīja baltkrievu ģimnāziju. Bet 1942. gada 1. oktobrī saņēma rīkojumu doties uz Zilupi, kur līdz 1944. gada 28. jūnijam strādāja par baltkrievu valsts ģimnāzijas direktoru.

Pēc nepatiesu liecību sniegšanu 1945. gadā 9. jūlijā Sergeju arestēja un notiesāja uz pieciem gadiem ieslodzījuma vietās Kazahstānā (Karabasa, Batika). Taču arī te viņš ieguva cieņu un autoritāti. Viņam bija atļauts iziet ārpus nometnes, te vāca vietējo folkloru un pierakstīja visu interesantāko, ko vietējie ļaudis stāstīja.

Pēc atgriešanās kādu brīdi nedrīkstēja dzīvot Rīgā, bija spiests dzīvot Ikšķilē. Taču jau pēc diviem gadiem drīkstēja atgriezties pie ģimenes. Tā kā vecākā meita Gaļina mira 1940. gadā no tuberkulozes, bet dēls Otrā Pasaules kara laikā pazudis bez vēsts, palika tikai jaunākās meitas Irinas ģimene, pie kuras viņš palika dzīvot. Ilga un laimīga dzīvošana nesanāca, — Sergejs saslima ar neārstējamu slimību — barības vada vēzi, no kā mira 1954. gadā.

Materiāli no Ludzas Novadpētniecības muzeja fondiem.