Pauls Galenieks

Pauls Galenieks (1891—1962) bija latviešu botāniķis un sabiedriskais darbinieks. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektors (1940—1941), LLA Botānikas katedras vadītājs (1950—1960) Latvijas Valsts Univeritātes profesors (1944—1960), LU Botāniskā dārza direktos (1945—1949).

Tautas Saeimas deputāts (1940—1941), Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1940—1947) un PSRS Augstākās Padomes deputāts (1941—1946).

Pauls Galenieks dzimis 1981. gada 23. februārī Reņģu pagasta Birzēs, mežsarga Matīsa un Ženijas (dzim. Šmīderes) Galenieku ģimenē. Mācījies Pampāļu divgadīgajā ministrijas skolā, vēlāk Saldus pilsētas skolā, A. Ķeniņa reālskolā un 1911.gadā pabeidzis 7.klasi Jelgavas reālskolā. Tā pāša gada rudenī iestājies Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā. Kad 1915.gadā institūtu evakuēja uz Maskavu, P. Galenieks devās līdzi un 1917. gadā nobeidza studijas. Pēc pilsoņu kara, no 1920. — 1921. gadam, viņš vadīja ārstniecības augu pētīšanas ekspedīcijas Altajā.

1921. P. Galenieks atgriezās Latvijā un oktobrī tika ievēlēts par asistentu LU Dabaszinātņu fakultātes Sistemātiskās botānikas katedrā. Viņa mācītā agronoma grāds tika pielīdzināts zinātņu kandidāta grādam. 1925.gadā P. Galenieks habilitējās un sāka lasīt lekcijas studentiem. 1936. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju "Latvijas rozes", 1938. gadā ievēlēts par docentu pie Sistemātiskās botānikas ktedras.

1939. gadā P. Galenieks pāriet strādāt uz jaundibināto Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā, no 1940. gada līdz 1941. gadam ir tās rektors. Pēc Latvijas okupācijas P. Galenieks bija Tautas Saeimas deputāts (1940—1941), Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1940—1947) un PSRS Augstākās Padomes deputāts (1941—1946). Pēc Pētera Allena un citu no Krievijas atbraukušo mācībspēku ziņojumiem 1941. gada 19. martā Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Centrālās komitejas birojs konstatēja, ka JLA mācībspēku sastāvs esot stipri "piesārņots" ar "šķiriski svešiem" un "zinātniski nepietiekoši sagatavotiem" cilvēkiem. Netiekot izvirzīta "spējīgo darbinieku progresīvā daļa". Tā rezultātā Paulu Galenieku atbrīvoja no rektora amata.

Vācu okupācijas laikā Pauls Galenieks tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā (1941) un Salaspils koncentrācijas nometnē (1942). Pēc atbrīvošanas dzīvojis Baldones "Rozītēs" policijas uzraudzībā. Par P. Galenieka likteni laiku griežo rakstījis Aleksis Dreimanis savā rakstā "Profesors Pauls Galenieks politiskās krustcelēs un krustugunīs".

Pēc Otrā pasaules kara beigām bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Botānikas katedras vadītājs (1950—1960) un vienlaikus LVU Bioloģijas fakultātes dekāns (1944—1950) un Botānikas katedras vadītājs (1950—1960).

Pauls Galenieks bija arī harizmātisks pasniedzējs un izaudzinājis veselu pēckara botāniķu paaudzi.

Profesors Pauls Galenieks miris 1962. gada 15. maijā Rīgā.

Savu zinātnisko darbību Pauls Galenieks aizsāka Krievijā 1920. gados, vadot ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju Altajā. Pēc atgriešanās Latvijā viņš pievērsās paleobotānikai un pētīja augu nogulumus dažādos ģeoloģiskajos nogulumos. 1925. gadā P. Galenieks papildinājās Berlīnē, apgūstot paleobotānikas metodes, 1933. gadā ar zviedru Baltijas institūta stipendiju studēja vienu semestri Stokholmas Universitātē, specializējoties putekšņu un diatomeju analīžu veikšanā. 1934. gadā vasarā viņš strādāja Stokholmas Botāniskā muzeja herbārijā.
Šī darba rezultāti apkopoti rakstā “Latvijas floras vēsture”.

1936. gadā P. Galenieks aizstāvēja doktora disertāciju “Latvijas rozes” par rožu ģints sistemātiku, taksonomiju un izplatību Latvijā. Latvijas floras un veģetācijas pētījumi vēlāk izmantoti viņa sastādītajā un izdotajā izdevumā “Latvijas PSR flora”, tādējādi īstenodams Latvijas botāniķu agrāk nosprausto mērķi.

1922. gadā tika dibināts Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs. 1923. gadā Galenieku nosūtīja komandējumā uz Vāciju, Austriju un Šveici, lai tur iepazītos ar botānisko dārzu organizāciju. No 1945. līdz 1949. gadam P. Galenieks bija tā direktors un vadīja dārza atjaunošanu. Šajos darbos tika iesaistīti gan Universitātes studenti, gan jaunie asistenti (intervija ar Dr.biol. Gaidu Ābeli 2020. gada 25. janvārī).

P. Galenieks bija līdzredaktors izdevumam “Latvijas zeme, daba un tauta”, rakstīja “Latviešu konversācijas vārdnīcai”, sarakstīja vairākas mācību grāmatas un botānikas vārdnīcu.

Profesora Galenieka bibliogrāfija publicēta Enciklopēdijā Latvijas Daba (6. sēj. 454.lpp) Rīga, 1998.

Pauls Galenieks bijis zinātnisko un sabiedrisko organizāciju biedrs un aktīvi līdzdarbojies zinātņu popularizēšanā. Viņš bija Latvijas Dabaszinātņu biedrības valdes loceklis un tās žurnāla “Daba” redaktors, bija biedrs Fenno-Baltijas augu ģeogrāfu apvienībā, Vācu dendroloģiskajā biedrībā, Stokholmas ģeoloģiskajā biedrībā. Pēc Otrā pasaules kara viņš bija Vissavienības Botāniķu biedrības Latvijas nodaļas biedrs, Latvijas PSR politisko zinātņu un zināšanu popularizēšanas biedrības organizētājs un priekšsēdētājs (“Padomju Students”, Nr.17. 25.05.1962).

Paula Galenieka ievāktais herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā (starptautiskais kods RIG).

• Krišjāņa Barona prēmija par darbu "Interglaciāls kūdras slānis pie Dēseles Lejniekiem Kurzemē", 1926.
• Krišjāņa Barona prēmija (kopā ar profesoru Nikolaju Maltu) kā līdzredaktors rakstu krājumam "Latvijas zeme, daba un tauta" , 1937.
• Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums, 1959.

• Botanika.lu.lv biogrāfija
• Botanika.daba.lv biogrāfija
• Lanet.lv biogrāfija
• Skolai.daba.lv biogrāfija