Mintauts Čakste

Mintauts Fridrihs Andrejs Čakste (1893—1962) bija latviešu jurists, Senāta loceklis. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzimis 1893. gada 11. aprīlī Jelgavā advokāta, vēlākā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē (ģimenē bija deviņi bērni, viens no brāļiem arī Konstantīns Čakste). Mācījās Jelgavas ģimnāzijā (1902—1911), studēja tiesību zinātnes Maskavas Universitātē (1911—1916). Pirmā pasaules kara laikā pēc Maskavas Konstantīna artilērijas karaskolas beigšanas (1917) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks.

1920. gadā kopā ar Imantas pulku atgriezās Latvijā, iecelts par kara prokurora palīgu, vēlāk prokuroru (1921). No 1922. gada bija Rīgas apgabaltiesas loceklis, no 1926. gada apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs. No 1934. gada bija senators Latvijas Senāta Civilās kasācijas departamentā.

Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas 1940. gada novembrī Senātu likvidēja un viņu atlaida no darba. Vācu okupācijas laikā bija juriskonsults Latvijas pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā. Kopā ar brāli Konstantīnu darbojās Latvijas Centrālajā padomē, par pagrīdes darbību apcietināts. Pēc atbrīvošanas 1944. gadā devās trimdā uz Zviedriju, kur turpināja darbību Latvijas Centrālajā padomē. Līdztekus strādāja arhīvā, bija zinātniska darba stipendiāts Stokholmas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Darbojās apgādā "Daugava", kas Zviedrijā izdeva laikrakstu "Latvju Ziņas". M. Čakste bija akadēmiskās vienības Austrums vecbiedrs.

Miris 1962. gada 16. septembrī Zviedrijā.

• Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (1933)