Kārlis Krūza

Kārlis Krūza (dzimis 1884. gada 18. aprīlī Jaunzvārdes pagastā, Kalnasēleišos, miris 1960. gada 28. jūlijā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos) bija latviešu dzejnieks, literāts, tulkotājs.

Krūza piedzima kalpa ģimenē, mācījās Reņģes pagastskolā (1895-1900), pēc tam bijis kalps, namdara palīgs, kolportieris. Pirmie publicētie dzejoļi ("Apmierināšanās", "Es mirstu...") "Vispārīgajā Zobgala kalendārā 1901. gadam". Kopš 1902. gada pārceļas uz dzīvi Rīgā. Strādā par fotogrāfa palīgu, vēlāk arī par suflieri teātrī, bija labs deklamators, bieži uzstājās ar referātiem literārajos vakaros. Tomēr pirmais dzejoļu krājums "Ceļmalas ziedi" (1904) lasītāju atsaucību neguva.

Krūza aktīvi atbalsta 1905. gada revolūciju. Viņš piedalījās 13. janvāra demonstrācijā Rīgā, rakstīja revolucionārus dzejoļus, kas tiek apkopoti krājumā "Cīņas dziesmas" (1905). Sākoties represijām, pievienojies dekadentiem, darbojies žurnālā "Dzelme". Pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves bija viens no rakstniekiem, kas parakstīja dekadentu deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi". 1906. gada rudenī Krūzu par piedalīšanos nemieros arestēja, un divus gadus viņš pavada apcietinājumā. Tikai 1908. gada jūlijā Krūza tiek attaisnots.

Pēc atbrīvošanās no apcietinājuma Krūza strādājis par korektoru un mākslas hronikas vadītāju laikrakstā "Latvija" (1909-1915). Daudz rakstījis par literatūru un mākslu. Sākoties Pirmajam Pasaules karam darbojies Bēgļu sazināšanās centrālbirojā Cēsīs un Rīgā (1915-1917). Pēc tam bijis latviešu valodas un literatūras skolotāju vairākās Rīgas ģimnāzijās (1917-34). Pēc 1905. gada revolūcijas dzejoļos dominēja vientulības, skumju, nelaimīgas mīlestības, dabas motīvi. Turpmākajos gados auga Krūzas dzejas meistarība, izveidojās tās savdabība. Rakstīja trioletus un sonetus, sasniedzot izcilu meistarību, arī īpatnējus 2 kvartu dzejoļus. Galvenie motīvi 20. gadu dzejā - garām slīdoši dzīves mirkļi, dabas impresijas. Dzejoļu mākslinieciskā izteiksme kļūst vienkārša, melodiska un labskanīga. Krūza darbojies arī prozā. Darbi ar autobiogrāfisku ievirzi publicēti periodikā, bet grāmatā izdots garais stāsts "Baltais avots" (1927).

• "Zelta laipa" (1909),
• "Saltā namā" (1913),
• "Trauslā traukā" (1922),
• "Tautas tiesa", "Teiku tīklā", "Ēnu ejas", "Skaidrie strauti" (visi 1924),
• "Liesmu lokā", "Zemes zīmes" (abi 1925),
• "Mirkļu mirdzums", "Rudens saulē", "Laimes liesmas" (visi 1926),
• "Agrais rūgums", "Miglas mīklas" (abi 1927),
• izlase "Ar zelta irkli" (1984).

20. un 30. gados Krūza aktīvi pievēršas tulkojumiem. Viņš ir sastādījis un atdzejojis pirmo plašo Aleksandra Puškina dzejas izlasi latviešu valodā- "Puškina dzejas" (1929). 1937. gadā tiek izdota Krūzas sastādītā un atdzejotā antoloģija "Poļu dzeja", kurā ievietoti no 16. līdz 20. gadsimtam apkopoti 105 poļu dzejnieku 500 dzejoļi. Atdzejojumos centies sasniegt maksimālu adekvātību ar oriģinālu. Padomju Latvijā Krūza galvenokārt atdzejojis, rakstījis periodikā par atdzejošanas jautājumiem. 1950. gadā kļuvis par Rakstnieku savienības biedru.

• Vēsmiņu Kārlis
• Kretuldražu Kažus
• Bendradarbis
• Hailāns

Krūza bijis pazīstams arī kā liels šaha entuziasts. 1935. gadā simultānspēles seansā Rīgā Krūzam izdevās pieveikt toreizējo pasaules čempionu šahā Aleksandru Aļehinu. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā viņš ilgus gadus vadīja šaha pulciņu, kurā pirmos soļus šahā spēra vēlākā daudzkārtējā Latvijas čempione šahā Milda Lauberte, kā arī citi pazīstami šahisti.

• Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
• Latviešu rakstniecība biogrāfijās, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga, Latvijas enciklopēdija, 1992, ISBN 5-89960-034-9