Jūlijs Krūmiņš

Jūlijs Krūmiņš (dzimis 1943. gada 12. decembrī) ir latviešu uzņēmējs, miljonārs. Laikā no 1969. līdz 1989. gadam (ar pārtraukumiem) strādājis Rīgas kinostudijā un "Mosfilm" Maskavā, vēlāk transporta, ostu un nekustamā īpašuma nozarēs Latvijā. Kopš 1997. gada regulāri ticis ierindots Latvijas miljonāru sarakstā. Pēc pensionēšanās daļu laika pavada kopā ar ģimeni Austrālijā. Vēlāk atgriezies pie uzņēmējdarbības Latvijā. 2016. gadā prezentēja savu memuāru grāmatu "Iļģuciema pašpuikas stāsti", kur atklāti aprakstīja savu dzīvi un laika biedrus un pretiniekus.

Pēc dienesta Padomju armijā Jūlijs Krūmiņš 1969. gadā sāka strādāt Rīgas kinostudijā, sākumā kā elektriķis, pēc tam kā administrators pie filmu direktores Lilijas Liepiņas. 1973.gadā viņa ieteica Krūmiņam iestāties Goskino (PSRS Valsts kinematogrāfijas komiteja) Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, kur bija nodibināta direktoru nodaļa.

"Kursā, kurā mācījos, bija 18 cilvēku no savienotajām republikām, vēl kādi desmit -- no Maskavas... Tie bija diplomātu, augstu partijas funkcionāru dēli. Viņiem bija sakari, un man tie ļoti noderēja. Tomēr, mani kursabiedri bija ļoti interesanti un talantīgi -- piemēram, mūsu kursa vecākais Boriss Krištuls. Viņš tagad ir profesors, kādu astoņu grāmatu autors un pasniedzējs Kinematogrāfijas institūtā", raksta Krūmiņš savos memuāros. Viņš uzskata, ka kursos mācījās visu, kas vēlāk noderēja dzīvē: ne tikai režisora un scenārista, bet arī ekonomista un jurista zināšanas. "Katru dienu skatījāmies filmas un pēc tam rakstījam recenzijas... Pabeidzot augstskolu, mēs zinājām, kā organizēt jebkuru ražošanu. Mums mācīja: ja jūs metīs ārā pa durvim, jums būs jāielien atpakaļ pa logu; jums jāprot izmantot savas prasmes suģestēt un ietekmēt."

Pēc profesionāla diploma saņemšanas 1975.g. Krūmiņu darbā pieņēma Krievijas kinokoncerns "Mosfilm", kur viņam bija iespēja piedalīties slavenu režisoru filmu veidošanā. Veica administratora darbu kinostudijas "Mosfilm" filmā "Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli" (krievu: Легенда о Тиле, 1976), kas daļēji tika filmēta Jūrmalas zvejnieku kolhozā "Uzvara" Lielupē. Scenārija pamatā bija Šarla de Kostēra grāmata "Leģenda par Pūcesspieģeli". Filmas režisori un scenārija autori bija Aleksandrs Alovs un Vladimirs Naumovs, galvenajās lomās filmējās Natālija Belohvostikova (Krievija) un Lembits Ulfsaks (Igaunija). Kolhoza "Uzvara" izbūvētās dekorācijas tika atkārtoti izmantotas Aleksandra Mitas vēsturiskajā filmā "Stāsts par to, kā cars Pēteris mori apprecināja" (krievu: Сказ про то, как царь Пётр арапа женил, 1976). Arī šīs filmas tapšanā Krūmiņš bija iesaistīts kā administrators. Galveno lomu šajā filmā attēloja Vladimirs Visockis.

Krūmiņš kā filmas direktora vietnieks piedalījies divu Rīgas kinostudijas filmu veidošanā — "Zobena ēnā" (1976) un "Vīrietis labākajos gados" (1977). Strādājis arī Maskavā, šajā laikā izveidojot sakarus un draudzības saites ar krievu slavenībām.

1973.-1975. gados kā Rīgas kinostudijas stipendiāts mācījās PSRS Goskino Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, iegūstot filmu direktora specialitāti. 1986. gadā absolvējis Vissavienības Kinematogrāfijas institūta ekonomikas fakultāti Maskavā.

Būdams Rīgas kinostudijas stipendiāts Maskavā, Krūmiņš uzsāka arī uzņēmējdarbību: pirka Holandes neļķes vairumā par 50 kapeikām un sūtīja mātei uz Rīgu pārdošanai Matīsa tirgū par 2,50 rubļiem gabalā kopā ar Alvīnes Krūmiņas pašas audzētajiem ziediem.^{[nepieciešama atsauce]}

Pēc atgriešanās Latvijā 1989. gadā Jūlijs Krūmiņš kopā ar Zviedrijas biznesmeni Magnusu Vislanderu nodibināja ostas un transporta kopuzņēmumu "Man-Tess" Rīgas ostā, Mangaļsalā. 1991. gadā Krūmiņš kļuva par SIA "Man-Tess" prezidentu un īpašnieku. 2011. gadā viņš nodeva vaditāja pienākumus savai meitai Maijai Čerņavskai, kas uzsāka gatavot uzņēmumu pārdošanai un veiksmīgi to izdarīja. 2011.gadā Jūlijs Krūmiņš atstāja uzņēmuma valdes priekšsēdētāja amatu, kuru pārņēma Maija Čerņavska kopā ar pircēja pārstāvi Natāliju Sterhovu. 2012.gadā pārdošanas darījums bija pabeigts, tā summa netika atklāta. Pēc ekspertu aplēsēm, tā varētu sasniegt 30 miljonus dolāru. Par jauno "Man-Tess" īpašnieku kļuva “Alandam Capital” no Nīderlandes.

Jūlijs Krūmiņš bieži aprakstīts bulvāru presē un bijis sabiedrībā atpazīstams, bet ilglaicīgi izvairījies no publiskiem izteikumiem par politiku un sabiedriskiem procesiem. 2016. gada 4. oktobrī J. Krūmiņu aizturēja, atbrīvojot 6. oktobrī. Viņam tika izvirzītas apsūdzības nelikumīgā politisko partiju finansēšanā un noteikts aizliegums izbraukt no valsts. Pēc atbrīvošanas J. Krūmiņš sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka savulaik viņam pieprasīti kukuļi apmaiņā pret atbalstu "Man-Tess" attīstības projektiem Rīgas brīvostā. Vienlaicīgi J. Krūmiņš apsūdzēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbiniekus apzinātā nevainīga cilvēka vajāšanā un draudēja par to atriebties. KNAB amatpersonas paziņoja, ka uzņēmēja pausto neatstās bez ievērības.

2016. gada 12. decembrī J. Krūmiņš prezentēja memuāru grāmatu "Iļģuciema pašpuikas stāsti", kur atklāti aprakstīja savu dzīvi un attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Grāmatā ir daži politiskie atklājumi, tā, piemēram, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK politiķis Juris Dobelis vairākus gadus esott saņēmis "algu" 300 latu apmērā no J. Krūmiņa uzņēmuma kā risinājums pret partijas draudiem slēgt "Man-Tess" termināli, ko būtu viegli izdarīt, jo tagadējais muitas priekšnieks bija Vigo Leitholds, bija aktīvs TB/LNNK biedrs.

Pēc J. Krūmiņa uzskata, lielākā Latvijas "nelaime šo 25 gadu laikā bija tas, ka organizējās divi noziedzīgie grupējumi, kuri nebija ne bandīti, ne reketieri, bet gan mūsu pašu bāleliņi, kuri kļuva par valsts likumīgajiem zagļiem un izveidoja šos divus noziedzīgos grupējumus, kuri vēl šodien vēl valda Latvijā. Andra [Šķēles] un Aivara [Lemberga] saplūšana beidzās ar valsts pārvaldīšanu."