Jānis Volonts

Jānis Volonts (1882. gada 8. aprīlis — 1943. gada 16. marts) bija Latvijas politiķis. Bijis Daugavpils pilsētas galva (1923—1937) un Latvijas tautas labklājības ministrs (1938—1940).

Jānis Volonts piedzima 1882. gada 8. aprīlī Preiļu pagasta "Cišos" zemnieka ģimenē. Pēc Ludzas apriņķa skolas beigšanas studējis Pēterburgas Pobedinska augstākajos komerczinību kursos, kļuvis par pirmo latgalieti ar augstāko komerczinātņu izglītību. Pēc tam strādājis Pēterburgā Maļceva tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības trauku fabrikā par pārvaldes kancelejas darbinieku, darbveža palīgu, darbvedi un administratīvās un finanšu nodaļas vadītāju. Piedalījies Pēterburgā dzīvojošo latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar Kazimiru Skrindu un Franci Kempu dibinājis Latgaliešu palīdzības biedrību karā cietušajiem, bijis ilggadējs tās sekretārs.

1922. gadā atgriezies Latvijā, tajā pašā gadā ievēlēts par Daugavpils pilsētas valdes locekli, bet 1923. gadā — par pilsētas galvu. Amatu saglabājis pēc vēlēšanām 1925., 1928. un 1931. gadā. Šajā laikā Daugavpilī tika uzbūvēts Vienības nams, Vienības tilts, Zemes bankas un pasta ēkas, nostiprināts pilsētas finansiālais stāvoklis un ierīkoti jauni parki un skvēri.Pēc ilggadējā tautas labklājības ministra Vladislava Rubuļa nāves 1937. gadā Volonts tika izvirzīts par jauno ministru. Amatā stājās 1938. gada 1. janvārī. Amatu zaudējis 1940. gada jūnijā, neilgi pēc Latvijas okupācijas. 1941. gadā deportēts uz Sibīriju. Miris ieslodzījumā Vjatlagā 1943. gada 16. martā.

Apbalvots ar I šķiras Atzinības krustu (1938), IIun IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1928), Aizsargu Nopelnu krustu un IV šķiras Polonia Restituta ordeni.