Janis Labsvirs

Jānis Labsvīrs (1907. gada 13. marts — 2002. gada 27. jūnijs) bija Indiānas Pavalsts universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, mecenāts. Daudzu grāmatu un publikāciju autors. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Dzimis Bilskas pagastā. 1910. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Smilteni. 1916. gadā pabeidza Smiltenes tirdzniecības skolu. No 1921. līdz 1924. gadam mācījās Smiltenes vidusskolā. 1924. gadā iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā. 1930. gadā absolvēja šo fakultāti iegūstot maģistra grādu. Līdztekus studijām strādāja par skolotāju Ventspils arodskolā, Gulbenes komercskolā un Jelgavas tehnikumā.

1936. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Strādāja Darba kamerā par Izglītības un kultūras nodaļas vadītāju. Bija reizē arī Krišjāņa Barona Tautas augstskolas inspektoru. 1937. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas vadītājs Alfrēds Bērziņš uzaicināja viņu darbā uz savu ministriju. Tur viņam tika uzticēta propagandas nodaļas vadītāja vieta, bet 1938. gadā viņš turpat tika iecelts par Sabiedriskās kultūras departamenta direktoru. Šajā darba vietā viņš piedalījās IX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīkošanā, kuri notika 1938. gadā Rīgā, atbildēja par propagandu, 1939. gadā atklāja Lībiešu tautas namu Mazirbē, kā arī piedalījās citos Latvijas vēsturei nozīmīgos mirkļos. Viņam bija jāatbild arī par Latvijas mazākumtautību kultūras aktivitātēm. Reizē bija sabiedrības "Filma" vicedirektors. Šajā amatā viņš veicināja filmu "Zvejnieka dēls" un "Kaugurieši" uzņemšanu. Šīs filmas ātri vien kļuva populāras tautā. No 1938. līdz 1940. gadam bija Latvijas Aerokluba propagandas sekcijas priekšnieks.

Vācu okupācijas laikā bija Tukuma valsts ģimnāzijas un Tukuma valsts komercskolas direktors (1941—1944). 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur strādāja Starptautiskajā bēgļu organizācijā (angļu: International Refugee Organization). Bija Latviešu Centrālās padomes biedrs. Eslinges nometnē tika ievēlēts par Izglītības un kultūras daļas vadītāju. Piedalījās bēgļu izglītošanā. Bija Sarkanā krusta pilnvarotais Bādenes-Virtembergas federālajā zemē.

1950. gadā izbrauca uz ASV. 1956. gadā Batlera Universitātē Indianapolisā ieguva maģistra grādu vēsturē, bet 1959. gadā Indiānas universitātē vēstures doktora grādu. Ar savu disertāciju izpelnījās ievērību akadēmiskajās aprindās. Tika ievēlēts par Indiānas universitātes tautsaimniecības profesoru. Šajā amatā viņš atradās līdz 1973. gadam. Pēc tam saglabāja šajā universitātē emiritētā profesora nosaukumu. 1985. gadā tika ievēlēts par Latviešu akadēmisko mācību spēku un zinātnieku savienības (LAMZA) vicepriekšsēdētāju. Aktīvi publicējies trimdas izdevumos. Sarakstīja daudzas grāmatas, kas bija veltītas Latvijas vēsturei.

Aktīvi ziedojis izglītības un kultūras veicināšanai. 1993. gadā ievēlēts par Latvijas vēstures institūta goda biedru. 1995. gadā viņam tika piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds vēstures zinātnē. 1995. gada 12. aprīlī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķiras). Aktīvi interesējās par notikumiem Latvijā. 2002. gada 27. maijā, 95 gadu vecumā, Jānis Labsvīrs aizgāja aizsaulē Indianapolisā. Urna ar viņa mirstīgajām atliekām tika guldīta zemes klēpī Smiltenē, ģimenes kapos. Savā testamentā viņš novēlēja naudas summu Tukuma E.Birznieka-Upīša 1.pamatskolai, kuru viņš savulaik bija vadījis, un Smiltenes ģimnāzijai, kurā savulaik bija mācījies. 75 000 ASV dolārus viņš novēlēja Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA), lai tā izveidotu balvu, kas būtu veltīta Kārļa Ulmaņa piemiņai. Latvijas Zinātņu akadēmija izveidoja balvu par sasniegumiem Latvijas tautsaimniecībā un valsts vēstures izpētē. Bez tam tika arī izveidota Jāņa Labsvīra vārdā nosaukta ikgadēja stipendija vēstures specialitātes studentiem. LZA Kārļa Ulmaņa balva tiek pasniegta no 2003. gada, bet Jāņa Labsvīra stipendija no 2004. gada.