Hermanis Hilbigs

Hermanis Oto Hilbigs (vācu: Hermann Otto Hilbig, 1860—1939) bija vācu arhitekts un arhitektūras docētājs. Baltijas Tehniskās augstskolas profesors (1918). Lielākā daļa projektēto ēku celtas eklektisma stilā.

Dzimis 1860. gada 7. maijā Krēfeldē arhitekta Gustava Hilbiga un viņa sievas Bertas, dzimušas Luterotas, ģimenē. 1863. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un studēja Rīgas Politehniskajā augstskolā (1877-1881). Dienēja Drēzdenes grenadieru pulkā Kaiser Wilhelm (1881-1882). Pabeidza studijas Berlīnes-Šarlotenburgas Tehniskajā universitātē (1882-1883). Bija vācbaltu studentu korporācijas Rubonia biedrs.

Pēc atgriešanās Rīgā no 1884. gada strādāja par arhitektu, līdztekus par Rīgas Politehniskās augstskolas celtniecības fakultātes asistentu (1884-1886), augstceltņu statikas docentu (1886-1893). 1893. gadā izdeva Vācu-krievu vārdnīcu tehniķiem (Dt. russ. Taschenwörterbuch f. Techniker) un nodibināja savu arhitektu biroju. Pirmā pasaules kara laikā bija Baltijas Tehniskās augstskolas profesors (1918).

Miris 1939. gada 17. aprīlī Rīgā, apglabāts Lielajos kapos.

• Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskā baznīca (1885-1887), kopā ar tēvu Gustavu Hilbigu,
• Bulduru luterāņu baznīca (1889),
• Pulvertorņa pārbūve Vecrīgā (1892),
• Īres nams Basteja bulvārī 6 (1895),
• Mašīnbūves rūpnīca «G. Pirvics un К°» Brīvības ielā 204 (1900—1901),
• Īres nams Elizabetes ielā 6 (1901),
• Tomes luterāņu baznīca (1907),
• Īres nams Alberta ielā 7 (1908).