Quick Facts
Biography
Gustavs Praudiņš (1899-1965) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.
Pirmskara dzīve
Gustavs Praudiņš dzimis Valmieras apriņķa Naukšēnu pagasta Nurmu muižas teritorijas Ērmaņu mājās sešu bērnu ģimenē. Brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. aprīlī Praudiņš kā brīvprātīgais piesakās 5. Cēsu kājnieku pulkā. 1919. gada 5. oktobrī uzņemts kā kadets Latvijas kara skolas I rotā, to beidz 1920. gada 20. maijā leitnanta pakāpē un tiek nozīmēts par vada komandieri 5. Cēsu kājnieku pulka III rotā. Pēc kara beigām turpina dienestu Latvijas Armijā, 1923. gada 17. novembrī tiek paaugstināts par virsleitnantu, 1933. gada 17. novembrī par kapteini leitnantu, bet 1937. gada 1. jūlijā jau par kapteini. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Praudiņš tiek ieskaitīts Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā, no tā savukārt nokļūst Strēlnieku 243. pulkā.
Otrajā pasaules karā
Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Gustavs Praudiņš 1941. gada septembrī piesakās policijas vienībās. un 1942. gada 13. janvārī kļūst par 19. Latgales policijas bataljona komandieri un tiek nosūtīts uz Ļeņingradas fronti, taču 1942. gada 7. augustā tiek apcietināts par pretvācisku darbību un ieslodzīts Rīgas centrālcietumā.. Kapteinis Praudiņš pavada trīs mēnešus ieslodzījumā, tiek notiesāts kara tiesā uz nāvi, taču, ar latviešu pašpārvaldes centieniem, tiek atbrīvots. Praudiņu pazemina uz kareivja pakāpi un ieskaita 16. Zemgales policijas bataljonā, kas arī atrodas Ļeņingradas frontē, vēlāk bataljons tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons. Tur Praudiņš darbojas bataljona štābā pie majora Kociņa, kā arī aktīvi piedalās izlūkgājienos. 1944. gada 12. janvārī Praudiņš tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu, bet jau 1944. gada 24. jūlijā ar I šķiras Dzelzs krustu.
1944. gada augustā 19. divīzijas 44. pulka komandieris pulkvežleitnants Kociņš ieceļ Praudiņu par 44. pulka I bataljona komandieri, par spīti tam, ka Praudiņam nav virsnieka pakāpes, ar savu bataljonu Praudiņš piedalās Mores kaujās, atvairot astoņus ienaidnieka uzbrukumus. Izcilas kaujasspējas Praudiņš parāda Pirmajā Kurzemes lielkaujā, kā arī 1944. gada Ziemassvētku kaujās. 1945. gada 7. janvārī tiek pieminēts vācu armijas goda sarakstos, 16. janvārī apbalvots ar Vācu krustu zeltā un 1945. 30. janvārī tiek paaugstināts par majoru.
1945. gada martā Majoru Praudiņu apraksta laikraksts "Tēvija":
| “ | Liela auguma komandieris ar dobjo balsi un bargo izskatu ir vienmēr īsts draugs katram savam karavīram, jo aiz bargajiem vaibstiem slēpjas sirsnīga karavīra sirds. | ” |
—SS- Kara Ziņotājs Andrejs Spekke, "Tēvija", 1945. gada 10. marts | ||
Pēc Pulkvežleitnanta Kociņa saslimšanas Praudiņš 1945. gada 24. janvārī tiek iecelts par 44. pulka komandieri, to Praudiņš komandē līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. jūnijā, kara beigas sagaidot Kurzemes cietoksnī un nonāk PSRS gūstā.
Pēckara dzīve
Lielāko daļu savu pēckara gadu Gustavs Praudiņš pavada Padomju armijas gūstā dažādās nometnēs, tur 1961. gadā zaudē kāju un smagi slims saņem atļauju atgriezties Latvijā. Mūža pēdējos gados Praudiņš iztiku pelna piestrādājot par tehnisko zīmētāju, tiek izmantots kā konsultants filmas "Akmens un šķembas" uzņemšanā. Īsi pirms nāves pieprasa kara invalīda pensiju Vācijas valdībai, kas uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos.
Majors Gustavs Praudiņš mirst ar vēzi 1965. 9. oktobrī, Rīgā, apglabāts Rūjienas kapos 1965. gada 16. oktobrī.