Felicita Ertnere

Felicita Ertnere (dzimusi 1891. gada 25. jūlijā – mirusi 1975. gada 3. septembrī) bija režisore, kustību konsultante, skatuves mākslas pedagoģe, Eduarda Smiļģa līdzgaitniece.

Felicita Ertnere dzimusi Rīgas apriņķa Siguldas pagasta „Spriguļu” mājās, lauksaimnieku ģimenē. Beigusi V. Olava komercskolu Rīgā (1911), Pētrburgas P. Leshafta Augstāko sieviešu kursu vispārizglītojošo nodaļu (1912), P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtu (1917), S. Aueres ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju Pēterburgā (1919). Studiju nolūkos apceļojusi Eiropas mākslas centrus (1923-1936).

Darba gaitas sāka kā fiziskās audzināšanas skolotāja A. Lunačarska internātskolā Petrogradā (1917-1920). 1920. gadā atgriezās Rīgā – bija kustību disciplīnu pedagoģe Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un, E. Smiļģa aicināta, 1920. gadā sāka strādāt par kustību konsultanti Dailes teātrī. Pasniedza ritmoplastiku Latvju dramatiskajos kursos.

1940/1941. gada sezonā bija režisore Operas un baleta teātrī, pēc tam kā ritmoplastikas un aktiermeistarības pedagoģe, arī režisore, turpināja darbu Dailes teātrī.

Laikā, kad Dailes teātri vadīja Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere palīdēja veidot Dailes teātra savdabīgo stilu. Balstoties uz F. Delsarta izteiksmīgo kustību teoriju un E. Žaka-Dalkroza ritmikas mācību, Dailes teātra izrādēs iestudēja dejas un skatuves kustību, ieviesa regulāras ritmoplastikas nodarbības, piedalījās iestudējumu mizanscēnu izveidē. No 1940. gadu vidus kļuva par līdzautori gandrīz visiem ievērojamākajiem E. Smiļģa iestudējumiem, darbojoties pie tēlu attiecību nianšu un psiholoģiskā pamatojuma izstrādes.

Kopā ar E. Smiļģi veidoti visi ievērojamākie Dailes teātra iestudējumi. Vairāk nekā 20 patstāvīgi iestudētas izrādes, no kurām ievērojamākās: Ā. Alunāna „Seši mazi bundzenieki” (1939), V. Vīgantes „Palmas zaļo vienmēr” (1959), Raiņa „Pūt, vējiņi!” (1953), Dž. B. Šova „Māja, kur sirdis lūzt” (1966), E. Vulfa „Svētki Skangalē” (1970).

1950. gadā kļuva par LPSR Tautas skatuves mākslinieci, 1971. gadā saņēma J.Dubura balvu.

• V. Hausmanis „Sarunas ar Felicitu Ertneri”, 1977.
• J. Liepiņš „Felicita Ertnere, daugaviete un gaujmaliete// Liepiņš J. „Cildenās dāmas”, 1994.
• Ar ticību un atbildību: [F. Ertneres vēstules Smiļģim] Sakārtojusi R. Rotkale, „Teātra Vēstnesis”, 1991.