Eduards Pavasars

Dzimis 1861. gada Āraišu draudzes novada Drabešu pagasta Lejas Kaļu saimnieka Jēkaba (1816-1890) un viņa sievas Lienes (1820-1886) septiņu bērnu ģimenē kā jaunākais dēls. Sešu gadu vecumā no draudzes mācītāja K. J. Veiriha par labu lasīšanu saņēmis balvā dziesmu grāmatu. Mācījās Baložu pagasta skolā, tad draudzes skolā. Mācījās Cimzes skolotāju institūtā (1879—1881), ko pameta pēc konflikta ar skolotāju Varštatu, kas visai negatīvi izteicies par mirušo Cimzi.

Studēja Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1885-1890), kur bija Pīpkalonijas loceklis. 1890. gada rudenī Pavasaru nosūtīja kandidāta praksē uz Opekalna baznīcu. 1892. gadā ordinēts par Tirzas – Velēnas draudzes mācītāja Porta adjunktu, nedaudz vēlāk par Lejasciema draudzes patstāvīgo mācītāju. 1899. gadā salaulājās ar Veru Paulīni Zēreni (Seeren, 1868-1945), viņu ģimenē piedzima septiņi bērni, arī vēlākais komponists Helmers Pavasars.

No 1902. līdz 1906. gadam Pavasars bija Valkas apriņķa skolu revidents. 1906. gadā apstiprināts par Veides draudzes mācītāju, vienlaikus bija ticības mācības skolotājs jaunatvērtajā Valmieras reālskolā (1907) un Sieviešu ģimnāzijā (no 1908). 1918. gada februārī Iskolata laikā viņu apcietināja un aizveda uz Jekaterinburgu. Pēc atgriešanās Latvijā 1919. gadā ievēlēts par Valmieras iecirkņa prāvestu, vadīja Latvijas Iekšējās misijas biedrības Valmieras nodaļu (1919-1931), 1928. gadā ievēlēts LELB virsvaldē.

Miris 1931. gada 11. oktobrī Valmierā, apglabāts pilsētas kapos.

• Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie. — b.v.: LELBA, 1993. — 232., 233.lpp.