Aleksandrs Kociņš

Aleksandrs Kociņš bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, tiesnesis un akadēmiskās vienības Austrums biedrs.

Aleksandrs Kociņš piedzima 1892. gada 21. decembrī Rīgā, tur beidza ģimnāziju un iestājās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē.

Tika iesaukts Krievijas Impērijas armijā 1916. gada 1. jūnijā un ieskaitīts Alekseja karaskolā Maskavā, ko beidza tā paša gada 1. decembrī. Pēc paša vēlēšanās tika iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, bet vēlāk 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās kaujās pie Ložmetējkalna 1917. gada janvārī un par veikumu tajās tika apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru. 1917. gada vasarā iestājās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka "Dzelzs rotā". Pulku virsnieku delegātu sapulcē tika ievēlēts Latvju kareivju nacionālās savienības prezidijā. Pēc oktobra apvērsuma aizbrauca uz Vitebsku, bet vēlāk uz Maskavu, kur uz neilgu laiku atsāka studijas. Iestājās pulkveža Brieža vadītajā kontrrevolucionārajā grupā, piedalījās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā.

1918. gada septembrī atgriezās Latvijā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1918. gada 10. decembrī un Cēsu rotas sastāvā piedalījās kaujās no Skrundas līdz Kalnciemam. 1919. gada 24. martā tika ievainots, kad tika nosūtīts no Atsevišķā latviešu bataljona štāba uzturēt sakarus ar Cēsu rotu. Neskatoties uz spēcīgo apšaudi no Kalnciema puses, varonīgi izpildīja uzdevumu un, lai gan tika ievainots, nogādāja svarīgas ziņas bataljona komandierim, tā sekmēdams Kalnciema ieņemšanu. 22. maijā tika paaugstināts par kapteini un pēc izveseļošanās 1919. gada vasarā pildīja Latviešu atsevišķās brigādes apcietinātā rajona (Lubāna ezers - Atašiene) štāba priekšnieka amatu. Augustā tika iecelts par 2. Ventspils kājnieku pulka adjutantu un piedalījies kaujās pie Līvāniem. 1920. gada janvārī tika iecelts par Kara muzeja pārzini. 1921. gadā saņēma Lāčplēša kara ordeni un atradās dažādos amatos Kara tiesā. No 1922. gada septembra bija kara tiesnesis. 1923. gadā beidza LU Tiesību zinātņu fakultāti. 1925. gadā tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un 1. decembrī atvaļināts. Vēlākos gados tika paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Rīgas apgabaltiesas locekli. Neatkarības perioda pēdējos gados kļuva par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju. Tika apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru (1936, 1928).

1941. gada jūnijā tika deportēts uz PSRS un notiesāts. Mira 1942. gada 12. jūlijā Vjatlagā.